Nu nekas negaidīts pa vasaru ar mani nenotika, nevarētu teikt, ka būtu bijis daudz notikumu, bet nu jauki jau bija. Būtībā pavadīju visu vasaru mācoties bet šoreiz to, ko man patīk darīt. Un bez kaitinošas skolas ar riebīgiem mājasdarbiem.
Un kur tu pati tagad mācies?

Redzi, uz vēsturniekiem aizgāja tie, kam nepadodas matemātika un tie, kam ir grūtības ar valodām, nu vai arī sliņķi, kuri cerēja vieglāk izspraukties cauri vidusskolai. A es nepiederu ne pie vienas no šīm kategorijām.

Bet, ja nopietni, tad iemesli ir vairāki. Vispirms jau tāēc, ka pa šo gadu pārliecinājos, cik ļoti man pietrūkst normālu matemātikas stundu, nevis kā mēs 9. klasē visu laiku tikai atkārtojām, bet tādu, kādas bija agrākajās klasēs, kad kaut ko jaunu ar mācīja, pēc kādām pat sāku ilgoties ikreiz, kad nācās garlaikoties matemātikas stundu laikā. Vēl arī tāēc, ka pagājušogad uzvarēju skolas matemātikas olimpiādē bet rajonā paliku 3. un tas man iegrieza. Un treškārt tāēc, ka man agrāk mamma jautāja, kā gāja, kad pārnācu no skolas, taču apmēram pirms pusgada man pajautāja, ko jaunu šodien iemācījos, un man nebija ko atbildēt. Visu šo gadu es vienkārši atrakstīju milzīgas kaudzes mājasdarbu, lai man par to ieliktu kaut kādu ciparu, taču no tā visa, kas it kā saucās mācību darbs, es absolūti neko neiemācījos, vienkārši atsēdēju stundas un atrakstīju mājasdarbus (kuru bija krietni vairāk nekā agrāk). Bet nu es tomēr uz skolu eju, lai kaut ko iemācītos. Nu un vēl arī jo, ja man kādreiz būs vajadzīgas vēstures zināšanas, izlasīšu grāmatu par atbilstošo laika periodu, vēsture nav tas mācību priekšmets, kam būtu vajadzīgs skolotājs.

Nu un pirms kāda laika man arī sanāca palasīt Nīčes "Zaratustru" un tā doma, ka ir vērts sevi pilnveidot, lai kļūtu par kaut ko vairāk nekā tikai viens no pūļa cilvēkiem, nevis vienmēr izvairīties no grūtībām mani aizķēra. Un es zinu, ka varu vienā gadā iemācīties divu gadu matemātikas un dabaszinību mācību vielu, protams, tagad nāksies pacensties, bet tas nav neiespējami, tāēc būtu visai nožēlojami izvēlēties vieglākās pretestības ceļu.

Un matemātikas likumi ne vienmēr darbojas dzīvē. Tiešā proporcionalitāte šoreiz nenostrādāja. Ja manai mammai algu samazināja par 50%, tad man kabatas naudu līdz nullei. Tā ka jādomā, kā nopelnīt, bet neko citu, kā tikai zīmēt es nemāku, pie tam tajā pašā vēl krietni jāuzlabo savas prasmes.

Un tur tev īsti nav taisnība. Ikvienu logotipu, reklāmas bukletu, avīzi, vizītkarti saliekot ir nepieciešams maketētājs. Tas pats attiecas uz grāmatu vākiem un pašiem burtiem tajās grāmatās. Un bieži vien grāmatās tiek izmantotas ar datoru zīmētas ilustrācijas, tās reizēm izmanto arī reklāmu plakātos fotogrāfiju vietā. Bet arī pašas fotogrāfijas un burtus uz tā plakāta kādam ir jāsaliek CorelDraw programmā.
Un ikvienai datorspēlei ir vajadzīgs kāds, kurš tos radījumus ar milzīgajiem ieroču krājumiem vispirms uzzīmē. Un to visu dara ar datoru, vai nu photoshop/corel painter vai adobe illustrator/coreldraw vai arī kādā no neskaitāmajām 3D programmām, no kurām plašāk izmantotās būtu 3ds max, autodesk maya, z brush, vue. Nu 3D programmas es mācīšos nākamvasar, to vēl neesmu sākusi, bet coreldraw, photoshop, corel painter jau zinu, bet nu nepietiek zināt, kur paņemt fotošopa otu, vai visas Coreldraw programmas funkcijas, lai būtu labs maketētājs.
Un tie, kuri ir tik tiešam profesionāli digitālie mākslinieki, labākie pasaulē vispār pelna ar to vien, ka zīmē to, kas viņiem patīk un pat nepieņem pasūtījumus. Ir vairākas interneta adreses, kur mākslinieki tā arī pelna. Bet nu mani tur neņemtu (pagaidām), man vēl uj ku daudz jāmācās lai varētu sevi ierindot start pasaules labākajiem digitālajiem māksliniekiem.
Bet ar zīmuļiem, nu tur jau tik var iet un Parīzē zīmēt tūristu portretus, kā daži tur to dara. Nu labi, ir jau arī izdevēji, kuri vēlas tradicionāli zīmētas ilustrācijas, bet tādu būtībā ir mazākums. Bet gleznas, nu tur ar prasmēm vien nepietiek, tur vajag pazīšanos (būt kāda slavena mākslinieka mīļākajai, piemēram), lai vispār tevi līdz izstādei palaistu. Un šajās Latvijas gleznotāju aprindās es nu ne par ko nevēlos mēģināt iespraukties, bet, ja neesi starp viņiem, tavas gleznas nevienam nevajag. Jo gleznu jau pērk mākslinieka vārda dēļ. Pie tam viena liela daļa mūsdienu Latvijas gleznotāju mālē pēdējos mēslus, par kuriem mākslas kritiķi tiek vien jūsminās, cik tur spilgtas, izteiksmīgas krāsas, kādas emociju izpausmes. Jo cita jau nekā tur nav, ko pateikt vai uzslavēt, jo pats mākslinieks zīmē kā piecgadīgs bērns, kurš ticis pie otas un neko nejēdz ne no perspektīvas, ne krāsu saskaņas likumiem, ne no anatomijas taapēc ar neko labāku nevar uzzīmēt.